Vestmanis.com

Šonedēļ ir tā nedēļa, kad man negribās neko, negribās runāt, negribās ēst, negribās celties, kur nu vēl mācīties un satikt cilvēkus. Ir pagājis jau pus gads, kopš esmu prom no mājām, prom no vidusskolas. Tikai šonedēļ es sāku saprast, ka klasesbiedru tik ļoti vairs nepietrūkst, jo kursabiedri arī ir forši. Tikai šonedēļ es sāku saprast, ka šie trīs gadi, līdz rokās turēšu diplomu par pabeigtu Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura programmu vadībzinātnēs, nemaz nav tik neiespējami.

Skolā biju aktīviste, varēju zilus brīnumus izdabūt no cilvēkiem, varēju visu sarunāt, salikt savās vietās, visas iespējamās lietas varēju sabīdīt. Tas aizņēma lielāko daļu mana laika, tas aizņēma lielu daļu manu domu, it īpaši pēdējais projekts. 12. klasē man bija tik daudz darāmā, lai skolā, faktiski viena pati, uztaisītu republikas līmeņa skolēnu festivālu, ka man pat neatlika laika mācībām. Nevis neatlika laika, bet neatlika domu, jo es biju pārāk aizgrābta ar to, ka man tas ir jāpaveic. Festivāls nenotika, viss mans darbs bija kaķim zem astes. Un kāpēc – jo valstī krīze! Cīnījos līdz pēdējam momentam, meklēju sponsorus, glīti iekārtotos kabinetos sēdēju pretī uzņēmumu vadītājiem, kuri lauzīja galvu par to, kuru no personāla atlaist, kā saglābt biznesu un reizē kā arī neatteikt man. Visi bija vīlušies, bet es esmu vīlusies vēl jo projām. Toreiz izraudājos un sapratu, ka vajag atpūsties un tādas lietas mest pie malas. Tagad esmu atpūtusies un manā dzīvē ļoti pietrūkst šīs organizēšanās, man pietrūkst pierakstītā plānotāja ar telefona numuriem un e-pasta adresēm, man pietrūkst lietu kārtošanas, skriešanas, domāšanas, uztraukuma par neizdošanos.

Kad man ir slikti, kā šodien, arī vakar un vispār arī aizvakar.. es daudz guļu, klausos mūziku sirdij, un arī daudz domāju. Es esmu tā, kas nekad, nekad neaizmirsīs savas neizdošanās. Tāpat es nekad neaizmirstu sīkumus. Es varu aizmirst strīdu, kas bijis bērnudārza laikos, bet es varu atcerēties vienu teikumu no tā un tas mani grauzīs vienmēr tādās dienās kā šī. Mani ir viegli lasīt kā grāmatu pēc manas attieksmes vien. Mana attieksme pret lietām un cilvēkiem nekad nerodas no zila gaisa. Ja es pret kādu attiecos negatīvi, tad nav jābrūk man virsū ar jautājumiem – “kas tev ir?”, bet jājautā sev “ko es izdarīju vai neizdarīju?”. Esmu principiāla daudzās lietās, bet tieši arī tik pat vāja, lai manus principus varētu salauzt bez lielām pūlēm. Es bieži atmetīšu ar roku lietām un cilvēkiem, bet vari būt drošs – pirms tam es šo soli būšu apdomājusi vismaz 100 reizes. Tieši tik pat viegli kā mani sadusmot, ir arī mani sasmīdināt. Man riebjas, ka cilvēki bāž acīs lietas, kas viņos pašos ir redzamas vēl vairāk, tā kā – domājiet cilvēki, vairāk domājiet par sevi! Es nebūšu tā, kas teiks un norādīs, es izdarīšu un paturēšu pie sevis, bet kad man spruks tas viss vaļā, tad sargieties, jo es vairs nevaldīšu ne vārdus, ne rokas, ne sirdis.

Attiecību jomā man viss vienmēr notiek ar gadiem. Kad man kāds patiešām patīk, paiet gads, divi un tikai tad es to saņemu pretī, bet visticamāk, tad es to vairs negribu. Es ieķeros ātri, ne iemīlos – ieķeros. Tas nav uz ilgu, cik ātri iepatīkas, tik ātri varu arī aizmirst un atrast nākamo puisi, kura mati šovakar izskatās forši un – acis man jau mirdz (jūsmošana). Vēl jo projām atceros un pārdzīvoju par savu pirmo mīlestību. Neesmu izmetusi viņa foto un tā arī otrreiz neesmu aiznesusi viņam ziedus..uz kapiem. Esmu greizsirdīga. Es dzeru, dažreiz smēķēju un man patīk arī sekss. Ja gulta atrodas pie sienas, man patīk gulēt iekšpusē, lai gan pilnīgi katru reizi es to nožēloju, jo pamostos pirmā un tad nākas kāpt pāri tam, kas guļ ārpusē. Man nepatīk gulēt vienai, man patīk gulēt kailai. Neciešu krākšanu un reti aizmiegu tāda trokšņa pavadībā, ir pat gadījies raudāt dēļ tā.

Es neesmu ģimeniska, un to daudzu gadu garumā man ir pārmetuši mani vecāki. Es nestāstu saviem vecākiem katru savas dzīves sīkumu. Es nekad neesmu gribējusi bērnus, un vēl jo projām negribu, lai gan sāku pieņemt domu, ka kādreiz gribēšu. Tas nenozīmē, ka man nepatīk bērni. Es nekad neesmu atzinusi kāzas, nekad neesmu sapņojusi par balto princešu kleitu un to raksturīgo laimīgās līgavas smaidu un asaras acu kaktiņos stāvot altāra priekšā, un citas tās muļķības. Mīlestību rodu dzīvniekos, patīk kaķīši un sunīši, pūkainais siltums un murrāšana. Dažreiz skumjās dienās viss, ko man vajag, ir kaķis klēpī. Pieķeros cilvēkiem ļoti ātri un savus cilvēkus nevienam neatdodu, kā arī pārdzīvoju to, ja viņi paši aiziet.

Man daudzreiz pietrūkst drosmes un daudzreiz es uzvedos muļķīgi, man tā vienkārši gadās. Daudzreiz cilvēki mani pārprot, bet ir jau par vēlu, lai es paskaidrotu. Ja man kāds pretī iespītējas, es iespītējos vēl vairāk. Es esmu tipisks Auns, viss, kas rakstīts Aunu horoskopos ir tieši par mani. Man patīk valdīt, es vienmēr iešu līdz galam un cīnīšos, un es zinu ko es varu. Es nogulēšu mēnesi neko nedarot, bet ja vajadzēs, es visu izdarīšu pēdējā naktī. Raudāšu un ārdīšos, bet izdarīšu! Citi to sauc par veiksmi, par “vienmēr visur izbrauc sveikā cauri”, bet man patīk uzskatīt, ka viņiem tikai skauž tas, ka viņi tā nevar. Jo tā nav veiksme, tās arī ir pūles. Es nedaru mazāk, es vienkārši arī nedaru to regulāri. Es plēšu matus sev no galvas un daru to pēdējā mirklī, jo zinu, ka es to varu.

Man pietrūkst cilvēka, kam piezvanīt un vienkārši pačīkstēt un paskumt par to, ka man nepatīk tas, un man sāp tas un šitas un, ka es pati nemaz nezinu kas man ir, ka man vienkārši gribās parunāties, bet nav ko teikt. Un starp visiem tiem cilvēkiem, kas itkā ir mani draugi un paši tuvākie, tāda pat laikam nav neviena. Kādam nebūs laika, kāds pateiks – ko tu ņemies, kāds nesapratīs, kāds sāks mani smīdināt, bet man gribās tieši tā un ne citādāk! Es uzskatu, ka svarīgākās attiecības dzīvē man ir ar sevi, jo, lai kas arī notiktu, es vienmēr palikšu ar sevi.

Es varu apspriest katru dzīves sīkumu, apsvērt tā detaļas, attiecināt uz sevi un citiem, analizēt un domāt. Es pat negribu, lai šo kāds lasa – es vienkārši zinu veidu, kā sev palīdzēt. Pārlasot es tikai un vienīgi atrodu lietas, ko vēl un vēl iestarpināt un pateikt. Pārlasot es sāku smieties, jo atceros šo – http://www.ainmarh.com/women.htm . Tas ir tieši tas, kas pašlaik notiek manā prātā. Un tā tam ir jābūt – es esmu sieviete! Un smiekliem arī ir jābūt – ir sestdiena!